Tātad, paskatījos es uz abiem ceļiem savā priekšā un ieraudzīju: pa vienu – kalni ne pa jokam, pa otru – prasts kauns. Es to saku tādēļ, ka iet uz leju ir kaut kā kauns, un man tas vispār nepatīk. Tāpēc, par spīti nogurumam un slinkumam, vilkos augšā, vēl divsimt metru kāpuma. Līdz pēdējam reisam kā reiz bija palikusi pusotra stunda, gan jau kaut kā aizietu.
Tā arī sanāca. Un ne tikai aizgāju līdz Fronalpštokam, bet vēl par pusstundu apsteidzu norādē rakstīto laiku. Tur parasti raksta ar rezervi – tiem, kuri nesteidzas. Es šoreiz steidzos, jo risks netikt gondolā bija visai reāls. Kalna virsotnē, pēc senas Šveices paražas, mani gaidīja restorāns, bet man tajā brīdī nebija līdz tam. Sabildēju aplociņu ar pundurkaziņām, kuras domātas mīļošanai (sic!), uztaisīju pēdējo fotosfēru un ar pacēlāja soliņiem braucu lejā.
Kamēr šūpoju kājas gaisā, cītīgi zvanīju Garikam, lai vienotos par rītdienu. Laika prognoze kļuva cerīgāka, lai gan ne pavisam. Agrāk es tā nespētu – darīt visu gaitā, nepārdomājot atkāpšanās ceļus. Bet pieredze ir uzkrājama lieta, un ar Google viss tiek izdarīts daudz ātrāk. Kartes, laikapstākļi, rezervēšana un transports – tas viss kļuvis tik ātrs, ka ar visu var tikt galā, kamēr divdesmit minūtes brauc lejā uz slēpotāju soliņa. Gandrīz.
Galu galā es nolēmu neatgriezties Bārā, bet gāzt uzreiz uz to vietu, no kurienes rīt sāksim, un tur pārnakšņot. Tā bija pilsēta Fīeša (tā to arī izrunā). Noguruma un tablešu dēļ es domāju lēni un gāju uz labu laimi. Pēdējos gados es bieži tā daru, un pastāvīgi esmu uz fola robežas, bet pagaidām vēl ne aiz tās. Šoreiz es atnācu pie trošu ceļa stacijas, kur man paziņoja, ka nākamais reiss būs pēc pusstundas. Sēžu saulītē, mierīgi gaidu, klausos kulta spēles Disco Elysium skaņu celiņu, domāju par pakāsto dzīvi. Un te mani apgaismo, ka šajā ciematā ir nevis viena, bet veselas divas trošu ceļa stacijas, neskaitot nezināmu daudzumu slēpotāju soliņu. Un man, kā par spīti, vajag uz otru! Proti, lai saprātīgā laikā nokļūtu Fīešā, jānolaižas kalna otrā pusē! Kā paši saprotat, vilciens vai autobuss kalnu grēdu apbrauc kādas 3-4 stundas. Šī doma man iedeva tādu impulsu, ka es pielēcu kājās un aizdrāzos uz otru staciju. Smieklīgi, ka man pretī skrēja meitene ar suni – acīmredzot, ar tādu pašu mērķi.
Vai paspēju?
Pēdējās fotogrāfijas no Štoosas🦵🦵🦵
